Aliens

Senākās zemkopības izcelšanās reģions paplašinās, iekļaujot arī Auglīgā pusmēness austrumu daļu mūsdienu Irānas teritorijā

Dienvidrietumu Āzija, ko labāk pazīstam kā Tuvos Austrumus, jau kopš XX gs. vidus tiek uzlūkota kā pasaulē senākais zemkopības šūpulis. Arheologi, cenšoties noskaidrot, kur tieši radusies un kā izplatījusies lauksaimniecība, bija izpētījuši daudzas senas apmetnes par Auglīgo pusmēnesi (AP) XX gs. sākumā nosauktā reģiona rietumos un vidusdaļā - Levantē un Mezopotāmijā. Savukārt, reģiona dienvidaustrumu apgabali, kas atrodas mūsdienu Irānas teritorijā, līdz šim, lielākoties politisku iemeslu dēļ, bija palikuši mazizpētīti. Tagad šis robs zināšanās daļēji ir aizpildīts - žurnāla Science š.g. 4.jūlija numurā publicēts raksts par irāņu un vācu arheologu kopīgiem pētījumiem pirmskeramikas neolīta apmetnē pie Čogagolāna (Chogha Golan) ciemata Īlamas provincē Irānā. Izrakumu rezultāti liecina, ka šīs apmetnes iedzīvotāji ar primitīvu mežonīgo graudzāļu kultivēšanu sākuši nodarboties jau pirms vairāk nekā 11 000 gadiem - gandrīz vienlaicīgi ar agrīnajiem zemkopjiem AP rietumu un ziemeļaustrumu zemēs, mūsdienu Izraēlā, Sīrijā un Irākā.

Kultūraugi rodas, cilvēkam sākotnēji tikai vācot un pēc tam sākot arī pašam audzēt apkārtējā dabā sastopamas, pārtikai noderīgu augu sugas, no kurām laika gaitā, sēklai atlasot labākos augļus un graudus, izveidojas dažādas, nu jau domestificētas šķirnes, kas dod daudz lielāku ražu nekā to savvaļas priekšteči. Zināšanas par to, kā un kādu apstākļu ietekmē cilvēki izveidoja kultūraugus, ir ļoti svarīgas izpratnes veidošanai par norisēm, kas ievadīja atsevišķu cilvēces grupu pāreju no medībās un vākšanā balstīta dzīvesveida uz vietsēžu lauksaimniecību, ko citiem, pacilātākiem vārdiem var saukt arī par civilizācijas dzimšanu. Ne velti daži pētnieki lauksaimniecības rašanās sociālkulturālo nozīmi pielīdzina uguns atklāšanai. Līdz šim, kā norāda raksta autori, AP teritorijā - Levantē un Mezopotāmijā - bija uzietas tikai dažas apmetnes, kurās atrada datējamas un nesajauktas, ilgāku periodu pārklājošas liecības par pirms-domestifikācijas lauksaimniecību. Turklāt, neskatoties uz atsevišķām spekulācijām, nebija skaidrs, kāda loma šajā procesā bija AP austrumu "raga" lejasdaļas teritorijām.

Čogagolāna tells, kā Tuvo Austrumu zemēs sauc pakalnus, kas cēlušies neskaitāmām paaudzēm apdzīvojot vienu un to pašu vietu, jaunas mītnes būvējot uz veco drupām, atrodas Zagrosas kalnu piekājē, pustuksnešainā vietā, 485 m virs jūras līmeņa augstumā. Tībingenes universitātes (Vācija) un Irānas vēsturnieku kopīgi īstenotajā "Akmens laikmeta projektā" iesaistītie abu valstu arheologi tellu izpētīja divās izrakumu sezonās - 2009. un 2010.gadā. Čogagolāna tells aizņem aptuveni 3 ha lielu platību un tajā atsegtie slāņi, kuros izdalīja skaidri nošķirtus 11 arheoloģiskos horizontus, pacēlās 8 m augstumā virs pamatzemes.

Kultūrslānī atrada ļoti daudz dažādus priekšmetus - akmens un kaula darbarīkus, akmens traukus - miezerus un graudberžus, kā arī cilvēkus un dzīvniekus atveidojošas māla figūriņas. Spriežot pēc slāņu blīvuma un atradumu daudzuma, tellā bijusi mājvieta salīdzinoši lielai ļaužu kopienai, kura dzīvojusi nosacītas ekonomiskas stabilitātes apstākļos.

Visi tella slāņi, datēti ar laiku no apm. 12 000 līdz 9800 gadiem pirms mūsdienām, ir attiecināmi uz pirmskeramikas neolītu - periodu, kuram raksturīga pastāvīgu apmetņu veidošanās, iedzīvotāju daudzuma pieaugums, kā arī kultūraugu un dzīvnieku domestifikācijas sākums. Čogagolāna tells apdzīvots tajā pašā laikā, kad, piemēram, plaši pazīstamā Jērikas apmetne, kuru vēl 1970.gados, līdz ar 3 citām AP rietumu pusloka apmetnēm uzskatīja par pirmajiem iespējamajiem lauksaimniecības centriem.

Tagad skatījums uz lauksaimniecības rašanos un izplatību vairs nav tik vienkāršs - tas, pamatojoties uz jaunākiem pētījumiem, paredz līdzīgu tendenču neatkarīgu izcelšanos dažādās AP un vēlāk arī citās pasaules vietās, vienlaicīgi neizslēdzot gan zināšanu un kultūraugu pārnesi, gan veselu iedzīvotāju grupu migrāciju, ar ko, piemēram, visai pārliecinoši šobrīd tiek skaidrota lauksaimniecības ienākšana DA Eiropā.

Čogagolāna tells ir nozīmīgs arī kā Irānā šobrīd senākais pirmskeramikas neolīta piemineklis, kuram līdzīgā vecumā ir tikai vēl viena apmetne valsts ziemeļos - Šeiheabāda (Sheikh-e Abad).

Paši svarīgākie Čogagolāna tella atradumi ir ārkārtīgi bagātīgais bioarheoloģiskais materiāls, jo īpaši tā botāniskā daļa - graudzāļu un labības graudi. To vidū ir tādi mūsdienu labību priekšteču augi kā savvaļas mieži (Hordeum spontaneum), savvaļas kvieši (Triticum boeoticum, T.dicoccoides, u.c. kviešu pasugas), lēcas (Lens Spp.) un zirņi (Lathyrus spp.). Pavisam, pārbaudot 203 litrus augsnes, kuru paņēma 25 paraugos, tika savāktas vairāk nekā 21 000 augu daļas. Kopā noteica 116 sugas.

Uzskaitot atrastās dzīvnieku atliekas, noskaidroja, ka Čogagolānas iemītnieki ēduši kazas, mežacūkas, gazeles, savvaļas zirgus, vēršveidīgos, grauzējus, zaķus, reptīļus, putnus, zivis, gliemjus un saldūdens vēžus.

Lieliskā stratigrāfija un ilgstošā, vairāk nekā 2000 gadus nepārtrauktā tella apdzīvotība ļāva labi izsekot pakāpeniskai pārejai no mežonīgo graudzāļu vākšanas uz to audzēšanu, līdz pat domestificēta emmera (agrīnie kvieši) ieviešanai.

Kā redzams no zinātnieku izveidotās shēmas, jau pašos vecākajos Čogagolāna tella slāņos (XI līdz IX), kas izveidojušies pirms apm. 11 000 gadu, vērojams liels mežonīgo kviešu sēklu īpatsvars, kamēr miežu veidi sastopami salīdzinoši maz. IX slānī parādās arī visai daudz pelavu un apstrādātos laukos parasti sastopamu nezāļu sēklu, kas, domājams, liecina par savvaļas labību kultivēšanu. Šāda aina saglabājas teju 1000 gadus un tad, pirms apm. 10 000 gadu (V un IV slānis) visa veida augi, izņemot sīkgraudu zāles, samazinās. Šī tendence, pētnieki uzskata, atspoguļo saimniekošanas veida izmaiņas. Tomēr, šāda nosacīta atkāpšanās no iepriekšējām iztikas iegūšanas metodēm, redzams, nedeva cerētos rezultātus un, kā rāda jau 200 gadu vēlāk, ar apm. 9800 gadiem pirms mūsdienām datētā II slāņa nogulumu sastāva analīze, tella iemītnieki atkal atgriezās pie lielgraudu labību audzēšanas. Zīmīgi, ka šajā laikā parādās arī pirmās pieradinātās kazas. Turklāt tagad audzēšana kļuvusi pārdomātāka un šī slāņa atradumu vidū parādās jau domestificētu kviešu - emmera graudi. Šie graudi no saviem mežonīgajiem līdziniekiem atšķiras ar to ,ka tie ir pārāk lieli, lai spētu izplatīties paši, bez cilvēka palīdzības.

Apkopojot Čogagolāna tella izrakumu rezultātus, arheologi secina, ka izpētītie slāņi liecina par pakāpenisku, vairākas tūkstošgades ilgušu vietējo graudzāļu kultivēšanu, izmantojot dažādas augu sugas - gan ar lielākiem, gan mazākiem graudiem. Turklāt, ņemot vērā, ka jau pašos pirmajos Čogagolānas arheoloģiskajos horizontos parādās liecības par pirms-domestifikācijas zemkopību, autori izsaka pieņēmumu, ka šī saimniekošanas veida pirmsākumi reģionā, iespējams, meklējami jau epipaleolītā.

Pamazām tika izdalītas ienesīgākās un konkrētajai videi piemērotākās protolabības, no kurām par pirmo domestificēto augu Irānas Zagrosas kalnu piekājē, spriežot pēc Čogagolānas atradumiem, kļuva divrindu kvieši. Autori vienlaikus atzīst, ka, pastāvot plašākai, visu AP pārklājošai, starpreģionālai ideju un priekšmetu apmaiņai, nav iespējams izslēgt arī citu agrīnās lauksaimniecības reģionu ietekmi uz domestifikācijas procesiem, kas pirms 11 000 gadiem, gandrīz vienlaikus ar AP austrumu un centrālajiem apvidiem, uzsākušies mūsdienu Irānas teritorijā. Tomēr, ņemot vērā nesenos ģenētiskos pētījumus, kas pierādījuši vairākkārtēju, atsevišķos reģionos neatkarīgi veiktu miežu un kazu domestifikāciju, šķiet, ka šajā gadījumā drīzāk varētu būt pārnestas jau esošo vietējo pieredzi papildinošas zināšanas nevis paši kultūraugi un mājdzīvnieki. Cerams, ka no Čogagolānā atrastajiem graudiem un kazu kauliem varēs izdalīt analizēšanai derīgu DNS un uz šo jautājumu pārskatāmā nākotnē varēs iegūt precīzu atbildi.

Tāpat pētījumā iegūtie dati liecina, ka Tuvo Austrumu neolīta kultūru dzīvesveida un ekonomiskās bāzes attīstībā, kas turpmākajās tūkstošgadēs radīja priekšnoteikumus pirmo valstisko veidojumu tapšanā, AP austrumu reģionam bija līdzīga nozīme kā rietumiem. Čogagolānas tella iedzīvotāju apdzīvotajam reģionam tuvākais valstiskais veidojums, kura tapšanā, iespējams, piedalījās viņu pēcteči, bija ap 4000.g.pmē. radusies protoelamītu pilsētvalsts Sūzas, kura vēlāk kļuva par varenās un ietekmīgās Elamas valsts galvaspilsētu.

Avots:
Simone Riehl, Mohsen Zeidi, Nicholas J. Conard. Emergence of Agriculture in the Foothills of the Zagros Mountains of Iran // Science. 2013. V. 341. P. 65–67. DOI: 10.1126/science.1236743.

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.